Indonēzija: tropisko džungļu salas

Indonēzija ir ekvatoriālā valsts, kas atrodas starp Indijas un Kluso okeānu, robežojoties ar Malaiziju, Austrumtimoru, Papua Jaungvineju, Austrāliju, Palau, Filipīnām, Vjetnamu, Singapūru, Taizemi un Indiju. Valsts izvēlētais (neoficiāli, mārketinga nolūkos) sauklis ir “Brīnumainā Indonēzija” (Wonderful Indonesia), un šī izvēle ir labi pamatota – būtu sarežģīti atrast vēl vienu vietu, kur senās kultūras un satriecošas dabas ainavas rada tik iespaidīgu atmosfēru. Šajā ziņā Indonēzija līdzinās Taizemei, bet, ja tur uzsvars tiek vairāk likts uz kultūras un reliģijas pieminekļiem un monumentiem, tad šeit dabai tomēr ir priekšroka – ainavu daudzveidība un košums vienkārši liek aizmirst par visu citu!

Vēsture

Indonēzija ir teritoriāli liela valsts, un tās vēsture ir saistītā ar vairākām kultūrām un civilizācijām, pazīstamākās no kurām ir Šrividžaja (7. – 14.gs.) un Madžapahīti (1293. – 1500.gg.). Par pirmajiem eiropiešiem šajās zemēs kļuva portugāļi, tomēr vislielākā vara piederēja holandiešiem, kas kolonizēja mūsdienu Indonēzijas teritoriju un valdīja tajā līdz 19.gs. sākumam. Vēlāk Malaizijas un Indonēzijas teritorijas tika sadalītas starp Lielbritāniju un Nīderlandi, Otrā pasaules kara gaitā arhipelāgu iekaroja Japāņi, un īstu neatkarību (kaut gan vairākas nacionālas kustības Indonēzijā pastāvēja jau kopš 20.gs. sākuma) valsts ieguva tikai 1945. gadā. Nīderlandes valdība meklēja iespējas atgūt bijušo koloniju, pretendējot uz tās teritorijām, bet, daļēji pateicoties arī citu valstu spiedienam, atteicās no šī plāna 1949. gadā.

Kultūra

Indonēzijā nav vienotas vai vienas dominējošas kultūras, bet Javas, Sumatras, Bali un Lombokas tradīcijas pārsvarā balstās uz Madžapahitu hinduisma kultūru. Par vienu no Indonēzijas tradicionālākajām mākslām varētu nosaukt leļļu ēnu teātri, kas saucas wayang kulit. Šī teātra priekšnesumos tiek attēloti Mahabharatas, Ramajanas un citu tautas eposu epizodi, izmantojot no ādas izgrieztās lelles un gamelan metāla sitaminstrumentu orķestra pavadījumu, kur ritmi ir neatņemamā gan tradicionālo izklaižu, gan reliģisko ceremoniju sastāvdaļu. Indonēziešu kultūra ir ļoti cieši saistīta arī ar Malaiziju, ieskaitot tādus tradicionālus priekšmetus kā batik audums un kriss – asimetriskais duncis ar viļņveidīgo asmeni (kaut gan pastāv arī taisnie), kurš tiek izmantots vairākās sfērās – gan karalaukā, gan reliģisko festivālu laikā.

Reliģija

Neskatoties uz to, ka oficiāli Indonēzija ir laicīgā valsts (vēlāk mēs redzēsim, kā šāds laicīgums, tomēr, ir diezgan paradoksāls), 80 līdz 88% populācijas pieskaita sevi pie sunītu musulmaņiem. Publiskās reliģiskās izpausmes, tādas kā īpašs ģērbšanas veids, ir vairāk izņēmumi (it īpaši pilsētās), nekā izplatīta parādība, tomēr reliģiozitātes pakāpes dažādās provincēs ir atšķirīgas. Ačehas province ir šajā ziņā viena no striktākajām vietām, un patlaban vietējā valdība (kura ne tik sen vēl bija par Ačehas atdalīšanos no Indonēzijas) izsludināja šariata likumu provinces teritorijā, līdz ar ko ir ļoti ieteicams pirms braukšanas iepazīties ar to, kā uzvesties musulmaņu valstīs, lai nerastos lieku problēmu un pārpratumu.

Paradoksālais ir tas, ka visiem Indonēzijas pilsoņiem ir jādeklarē sava reliģija, neskatoties uz to, ka oficiāli valsts ir sekulārā. Turklāt, tiek atļauts deklarēt vienu no piecām mācībām: islāms, kristietība (tiek iedalīta protestantismā un katolicismā), hinduisms, budisms un konfuciānisms. Šāda ierobežotā izvēle zināmā mērā sagroza katras ticības identitāti – tā, piemēram, daudz tradicionālās reliģijas piekritēji (pagāni) deklarē sevi kā musulmaņus vai kristiešus, attiecīgi ietekmējot arī savas paražas un tradīcijas.

Festivāli

Indonēzija ir multikulturāla valsts un svin vairākus svētkus un festivālus, kur ir piederīgi dažādām tradīcijām, kaut gan daudzi no tiem tiek svinēti tikai atsevišķos reģionos, kā, piemēram, Bali hinduisma festivāli. Vairākumam svinību datumi tiek noteikti pēc mēness kalendāra, līdz ar to katru gadu tie ir dažādi. Savdabīgs ir svinīgais pasākums nosaukumā čuti bersama (burtiski “kopīgā atpūta”), kas ir oficiāls atvaļinājuma periods visiem, kas strādā publisko pakalpojumu sfērā. Kaut gan uz pārējiem tas neattiecās, vairākums kompāniju mēģina pielāgot savu darbinieku atvaļinājumus tieši šim periodam. Gados, kad čuti bersama notiek tuvu citai svētku dienai – Idul Fitri – kopīgais svinību laiks var sastādīt veselu nedēļu.

Vēl viens svarīgais pasākums ir ramadana mēnesis, kas islāmā laiks, kad ticīgie dienas laikā (no saullēktam līdz saulrietam) atsakās no ēšanas, dzeršanas smēķēšanas un visa, kas būtu saistīts ar lietu ieiešanu ķermenī caur lūpām. Šo laiku tradicionāli velta reliģiskajām pārdomām. Nemusulmaņi un tūristi (ieskaitot musulmaņu ceļotājus) tiek atbrīvoti no ramadana, tomēr tiek uzskatīts par pieklājīgu, ja ēšana, dzeršana, smēķēšana u.tml. nenotiek publiski, līdz ar ko šajā periodā strādājošās kafejnīcas un restorāni parasti aizsedz logus.