Spānija: pretstatu zeme – barga un līksma

Aiz Pireneju kalniem, kuri šķērso visu Dienvidfranciju un Vidusjūru līdz pat Atlantijas okeānam un pēc sava nozīmīguma var būt salīdzināti ar Skandināvijas kalniem Norvēģijā, atrodas Ibērijas pussala, kuras lielāko daļu aizņem valsts kas kādreiz definēja gan Vecās, gan Jaunās pasaules vēsturi – Spānija.

Katru gadu šeit atbrauc tika pat daudz tūristu, cik valstī ir iedzīvotāju vispār.

Kultūra

Spānija ir iespējams iedalīt 5 atšķirīgos etniskos apgabalos, katrs ar savu unikālu kultūru un tradīcijām.

Ziemeļrietumos, virs Portugāles ir Galīcija un Astūrija, kur dzīvo blondi-rudi ‘‘gajegos’’.

Blakus ir basku provinces kur dzīvo gara auguma, spēcīgi kalnieši, pārstāvot kultūru un valodu, kuru izcelsme vēl sodien nav skaidra.

Tuvāk Vidusjūrai atrodas Katalonija, kura sen jau tiek uzskatīta par vismodernāko Spānijas daļu, kas integrē Eiropas identitāti daudz straujāk, nekā citi apgabali. Viņu valoda ir sena Dienvidfrancijas provinciāļu valoda, kas lielā mērā ietekmēja Valensijas dialektu. Tās centrā drūmā, klajā, kalsnā Kastīlija un Estramadura ar plašo vējdzirnavoto apgabalu, kurš verētu būt Jums pazīstāms pēc Migela Servantesa “Donkihota”, kas tika uzrakstīts 17 gs.

Visbeidzot, Andalūzijas dienvidu provinces, kuras varētu nosaukt par Spānijas “seju” – kodīgo ķiploku un olīveļļas galda kultūra, vēršu cīņas, kārstās pēcpusdienās un vēl karstākās naktis ar flamenko griezīgiem, krāsainiem, dziesmu gaudotiem festivāliem.

Pie Spānijas arī pieder tūristu vidū ļoti populārās Baleāru salas Vidusjūrā un Kanāriju salas Atlantikā, pie Marokas, kuras ir plaši pazīstamas ar savām pludmalēm, palmām un eksotiskām tradīcijām.

Kaut gan katram apgabalam ir savi īpaši, tikai šim reģionam raksturīgi tautas tērpi, ēdieni, dialekti, un katrs no tiem uzskata sevi par Spānijas centru, daudzi cilvēki uzskata, ka Andalūzija (bijusī vandāļu zeme) tomēr visveiksmīgāk attēlo Spānijas kopīgo raksturu.

Pilsētas

Kaut gan oficāli šīs karalistes galvaspilsēta ir Madride, greznumā, popularitātē, rosībā, sakoptībā un īpatnībā Barselonas osta to pārspēj. Par to liecina daudzas lietas, kaut vai viena pastaiga pa galveno Ramblas ielu līdz Katalonijas laukumam, kuras laikā var sastapt ielas māksliniekus, puķu un putnu tirgotājus, plašus grāmatu galdus uz gatvēm.

Seviļjas pēclieldienu gadatirgus, kuru var apskatīt no karietes, pārsteidz ceļotajus ar spontānu flamenko dejošanu, vīnu sortimentu un 9 dienas ilgstošām buļļu cīņām, iespaids no kurām paliks uz ļoti ilgu laiku, katru gadu vilinot agriezties Spānijā vēlreiz.

Runājot par buļļiem, nevar neminēt arī Pamplonas buļļu skrējienu, visslavenāko līdzīgo pasākumu vidū. Skatīties uz vēršu ciņām ir jautri, bet ko Jus teiktu par to, lai pašam pamēģināt aizbēgt no trako būļļu bara? Iespaids no šādas pieredzes noteikti ilgs vairākas desmitgades, ja ne visu dzīvi.

Vēsture

Šīs oranžīgi – dzeltenas un akmeņainas zemes iedzīvotājus, dabu un kultūru ir iespējams dziļāk iepazīt, iedziļinoties tās senās vēstures sastāvdaļās, kuras izveidoja šo daudzsejīgo tautu.
Vispirms feniķiešu (mūsdienu Libāna) tirgotāji, vēlāk sengrieķu kultūras centri un pēc tam Kartāgas divi kari pret Romu ap 250 gadus pirms mūsu ēras uzsāka modernās Spānijas vēsturi. Ap 800 gadu pēc šiem notikumiem pussalas iedzīvotāji pārdzīvoja vestgotu un vandaļu iebrukumu, kuri, savukārt, 713 gadā paklāvās arābiem, līdz 1492. gada 2. janvārī Granādas pēdējais princis Boabdils pakļāvās Ferdinanda un Izabellas katoļu varai. Ar to saistītā leģenda vēsta, ka Boabdils, nododot Granādas Emirātu spāņiem un dodoties prom, apstājās tālākājā vietā, no kuras vēl varēja saskatīt Alhambras pili, lai pēdējo reizi aplukotu savu valsti. Kalnu pāreja, kur tas notika, šodien saucās Suspiro del Moro, kas tulkojumā nozīmē “Maura nopūta”.

Viņa pils, varena Alhambra, vēl sodien paliek par Granadas ievērojamāku arhitektūras pieminekli, atgadinot par valsts seno, sažkārt drūmo, bet vienmēr aizraujošo vēsturi.

Tradīcijas

Klimats Spānijā ir loti karsts, un tādēļ no maija līdz septembra beigām vietējo iedzīvotāju galvenā sabiedriskā dzīve notiek pēc saulrieta. Pēc rīta tirgus rosības, kur iepērkas, runā, stāsta amizantus atgadījumus, ietur pirmo maltīti, un no 13.00 līdz 16.30 tautas vairākums sarīko “siestu” – diendusu, kas palīdz pārlaist visdedzīgākās stundas.

Ja gadās pašam redzēt kādu no spāņu tautas tradīcijām, piemēram svētdienas pastaigu (paseo), ciemata gadatirgu (feria), vērša cīņas (toros) vai flamenko festivālau (fiesta), tad esiet gatavi to baudīt līdz pašam rītam. Viss iesākas ar vina glāzi un hamona (īpaši vitinātas gaļas) šķēlīti ap 22.30 vakarā, un turpinās līdz saullēktam, kad ietur pirmo kafiju, un… viss sākas no jauna.

Spānija ir neapšaubāmi grūta, smaga rakstura un bargas dzīves zeme. Bet vienlaikus ar to, paši spāņi ir gatavi svinēt dzīvi katru dienu, minūtu, mirkli, un šis kontrasts kopā ar iegūtiem iespaidiem ceļotajam paliek sirdī līdz pat mūža beigām.